Category Archives: Uncategorized

Par dzīvi, savu

Cilvēkiem patīk redzēt un saskatīt citu trūkumus un vājības, bet nepatīk fakts, ka tas, ko redzam citos – ir mūsos pašos. Šādas fakts sadusmo bieži vien un vieglāk ir turpināt aizvērt acis uz pasauli un turpināt dzīvot neattīstot sevi pašu.
Un tomēr, nekas nav radīts priekš citiem, viss, kas notiek ar mums un ap mums ir radīts perfekti priekš mums katra, lai būtu laimīgi, lai spētu iemācīties to, kas mums jāiemācās. Katram ir sava dzīve, ja mums nepatīk kaut kas, kas notiek ar mūsu dzīvi ne tā, pie tā nav vainīgs neviens.. Izņemot mūs pašus, lai gan arī mēs neesam vainīgi pie savām dzīvēm, drīzāk atbildīgi. Atbildīgi par to, kur ejam un kur nonākam, atbildīgi, kura rokās mēs sevi ieliekam Dieva vai kāda cita, ko dodam un ko saņemam, ko sludinām un kādu likteni saņemam 

Patiesībā mēs saņemam visu, ko vēlamies, tikai, lai iegūtu kaut ko, dzīve mums dod instrumentus, lai mainītos.. Jo iai iegūtu to, kas mums vēl nav, ir jāmaina kaut kas sevī. Nevar iegūt lielisku laulību vai lielisku darbu, ja esam nolaidīgi un pavirši. Tāpēc, ja vēlamies labu dzīvi, tad ziniet, ka dzīve piespēlēs brīžus, kuri mūs var lauzt, lai mēs kļūtu par tiem cilvēkiem, par kādiem sapņojam. Tāpēc ir svarīgi to paturēt galvā, ka pasaulē notiek viss tā, kā tam ir jānotiek. Tāpēc jābūt uzmanīgam ar savām vēlmēm, jo cilvēks saņem visu. Un ir jābūt uzmanīgam ar citu kritizēšanu, jo patiesībā tas viss ir par mums pašiem! 🙂

Advertisements

Vajag pārmaiņas tad, kad liekas ka kaut kā nav.

Viss itkā liekas baigi forši, bet kaut kā nav, protam, kaut ko mainot ikdienā, mainās pati ikdiena, bet citreiz uznāk bailes kaut ko mainīt.

Kāpēc es baidos, ja jau reiz man ir sajūta, ka vajag rīkoties mazliet citādāk? Rodas domas, ka tas var būt sliktāk vai varbūt, ka jau ir labi, un tad es saprotu, līdz ko es sevi mierināt, ka varbūt nemaz nevajag neko mainīt, ir labi kā ir, es sev mēģinu melot! Ja viss būtu tik labi, vai man ienāktu domas par to, ka kaut ko vajadzētu pamainīt? Nē!

Pārmaiņas ir labas, labākas pat par jebkādu rutīnu!

Bet arī pastāv risks, jo mēs nezinām, ja neesam pieredzējuši ko līdzīgi, kas notiks, kad mainīsimies! Vai mana rīcība atspēkos to, ko es esmu vēlējusies, vai nebūs jāmēģina vēlreiz, a nesanāk! Jā, arī šādas domas nenoved nekur. 

Ja ir sajūta, ka vajag kaut ko pamainīt, mēģināt citādāk, tad sev ir jātic un jāuzticas, ka ne bez iemesla mūs iekšā kāds mudina rīkoties citādāk.

Vislielākās bailes rīkoties citādāk ir bailes pazaudēt! Bet ja mēs neesam apmierināti ar to, kas mums ir, vai mēs jau neesam pazaudējuši pašu galveno? 

Kad mēs nedarām neko, mēs paliekam pat aiz zaudētājiem, tikai tad, kad sākam ko darīt, mums parādās iespēja uzvarēt.

Vispār man nepatīk teikt, ka kāds kaut kur uzvar, tā vieglāk tikai saprast šo domu, bet tomēr, man patīk domāt, ka ir jāriskē, ir lietas, kuras ir jāmaina dzīvē, ir mirkļi, kad ir jāieklausās savā iekšējā balsī un jārīkojas.

Varbūt tas nav tik viegli, citreiz vajag vairāk ticēt un citreiz gribas darīt kā ierasts. Tas spēks, kas rada pieradumu ir tas, kas man saka, ka varbūt nevajag, bet spēks, kas mīt manī saka – viss mainās un visam jāmainās. 

ik jokaini un jauki, ka cilvēks var iemīlēt to, ko dara.

Mums taču patīk darīt ko tādu, ko labi saprotam?

Citreiz vajag atrast īstās lietas dzīvē, bet citreiz vajag darbu, lai padarītu par savu – par saprotamu.

Protams, dzīvē jādara, kas padodas, bet ir lietas, kuras vienkārši jāiemīl, lietas, kuras mums ir jāizdara šā vai tā.

Tas ved uz ko labu. 🙂

Šoreiz ne par garīgo mācīšanos..

Ir rīts, dzeru kafiju. Un tulīt, tulīt jāsāk mācīties. 

Ir citreiz grūti savienoties tās divas lietas, mācības un garīgās lietas. Man ir sajūta, ka es pati bremzēju sev mācības, jo man kāds kaut kad ir ko teicis un es esmu no tā sapratusi, ka mācības ir viena liela cilvēku suģestējoša iestāde, kas padara studentus pēc skolas standartiem un izturēšanās modeļa.

Bet gribas teikt pretējo. Cilvēks bez modeļa nevar dzīvot. Cilvēkam vajag kādu ietērpu. Tikai ir jāizvēlas kādu. Kāda būtu Pasaule, ja tajā nebūtu nevienu profesiju, katrs būtu, kas pēc būtības ir.. Bet tad kur paliktu Zemes skaistums, ka cilvēks var būt, kas vēlas būt. Kur cilvēks var būt gan ārsts, kas palīdz tiem, kam dzīvē nesanāk kaut kas vai noiet greizi, kad cilvēks var būt jurists, kad cilvēkam nepieciešama izpratne par juridiskām lietām, kad cilvēks var būt mākslinieks, lai citi varētu priecāties par mākslu, kam tā ir tuva. Un jā, protams, bez tā visa arī būtu labi, jo Pasaule ir skaista un tās skaistums ir neaprakstāms, bet tieši tas, ka cilvēks spēj saprast, kas viņs vēlas būt un to īsteno.  Lai gan man nekad nav paticis uzskats, ka dzīve ir viena liela spēle, bet šaja kontekstā varbūt tas pat iederētos. Ka varam izvēlēties savus dzīves kauliņus un iet spēlēties.

Es arī mācos, lai spētu vairāk, lai spētu iemācīties darīt, lai dotu pēc tam labumu sabiedrībai. 

Lai gan citreiz šķiet, ka es mācos bezjēdzīgi, skolas priekšmeti, kuri man vispār neinteresē, vai varbūt pat interesē, liekas nevajadzīgi, jo tā pat visu pieredzi es iegūšu tajā jomā, kurā praktiski darbošos. Bet tomēr šis ir viens no ceļiem kā tikt pie tā – mācības. Tās mani norūda, dod prieku un attīsta manu prātu.

Ticu, ka viss, ko es iemācos, tā ir mana gudrības bagāža, mani instrumenti un ceru, ka tos kaut kad drīz varēšu izmantot jau praksē.

Es pat nezinu, kur mani ceļi vedīs pēc augstskolas, bet zinu, ka tie vedīs tur, kur man būs jābūt. Tāpēc tagad domāt par to, vai mācības ir labas vai sliktas būtu aplami, jo pa lielam man patīk tas, ko es mācos, man patīk redzēt pasauli no cita punkta, un man patīk sevi piepildīt.

Es uzticos Dievam, ka tas ved mani pa pareizo ceļu, tāpēc viss, kas jādara ir man, ir jāizbauda šis process. 🙂

 

Viss ir tāds kāds tas ir, lai mums būtu brīva izvēle

Es klusi, klusi sēžu un prātoju par to, vai tas, ka cilvēks saskata tikai labo, aizmālē sev acis, kad notiek, kas nepatīkams, nepamanot realitāti? Vai arī cilvēki nepareizi, un arī es tajā skaitā, neesmu līdz galam ko sapratusi.

Un tomēr, ir jāmana viss, gan labais, gan sliktais, viss, kāds tas ir.. Tikai jāpievēršas un jāiet uz to pusi, kur labais māj ar roku.

Ir tikai jāizvēlas labais starp abiem. Tas nozīmē – satikties un redzēt abus, bet izvēlēties vienu. Tas nenozīmē akli turēt acis ciet un grābāties gar tumsu, lai sataustītu tikai labi, tas nozīmē ka it visā ir  šīs abas puses, kuras ir jāredz, bet uz kuru pusi sliekties, tas jāizvēlas cilvēkam.

Ja ir māja un mājas viena siena ir sarkana, bet otra ir zaļa, tad es nevaru redzēt un atrasties divās vietās vienlaicīgi, apzinoties, kādās krasās ir ši māja, man uzreiz tiek dota izvēle, stāvēt pusē, kur māja ir zaļa vai sarkana. Bet ja es redzētu tikai zaļo vai sarkano krāsu, man vairs nebūtu izvēle un domātu, ka visa māja ir tikai vai nu sarkana vai zaļa, tā nebūtu pilnīga realitāte.Tāpat kā dzīvē, bieži cilvēki savu dzīvi saskata vai nu kā labu vai sliktu. Tā ir izvēle.

Un nav jau teikts,ka sarkana vai zaļa krāsa ir labāka vai sliktāka, varbūt tikai man tīkamāka un to, ko izvēlos es.

Tā pat ir ar citām lietām, saskatīt labo dzīvē nenozīmē aizvērt acis uz slikto, tas nozīmē pieņemt visu pasauli tādu kāda tā ir, un saprast, kurā pusē vēlamies būt paši, tā, kas liekas sliktāka vai tā, kas mūsuprāt, ir labāka. 

Jo nekas nav labs vai slikts, katrā lietā ir lietas, kas mums patīk un kas nē, ir jāapzinās visa pilnība, lai spētu brīvi izvēlēties un saprast, kas mums pašiem vajadzīgs. Un brīžos, kad nav labi, varbūt ir vērts padomāt, ka iespējams atrodamies nepareizā pusē, tāpēc svarīgi tādos brīžos saskatīt labo, bet pieņemt visu to kāds tas ir.

Miers

Ir katram brīdis, kad gribam pabūt vieni un sakārtot savas domas. Es citreiz mēdzu galvā iztēloties visjaukāko vietu, kurā pabūt ar sevi. Un es atradu bildi, kura līdzinās manai sapņu vietai, kur gūt mieru. Un katru reizi, kad man vajag spēku, es ar domām nonāku šeit un mazliet pasēžu mierā.

Ļauties mīlēt

Cik ļoti citreiz mēs esam tik akli un citreiz tik acīgi. 

Citreiz ir perfekti redzam citu kļūdas, citu netikumus vai mīnusus, ka vai paliekam akli un neredzam paši sevi.

Es citreiz  tik ļoti sludinu sev, ka cilvēkiem jābūt atvērtākiem, jāļaujas vairāk nebaidoties.

Un tad es saprotu, ka es pati lieku lietas rāmī.

Man ir bail mīlēt bezgalīgi un atteikties no vēlmes kā būtu savādāk. Es nevēlos savādāk, bet es baidos ļauties tam visam ar sirdi, man bail, ka aizmirsīšu pati par savām vēlmēm, ka aizmirsīšu, lietas, kuras vēlos vēl piepildīt.

Man bail pieņemt šo situāciju 100%, jo bail, ka esot miera ar to, kas man ir, es pazaudēju vēlmi pēc tā, kas man nav.

Tas liek kaut kādus šķēršļus un rāmjus, un tagad saprotu, ka visu mūzu baidoties, es saņemu, ko pelnījusi, es saņemu to, kam ļauju notikt. Pārējais ir ar bailēm tīts.

Tas ir darbs, noticēt, ka otram var ticēt. Noticēt, ka viss ir radīts, lai tas tāds būtu.

Galvenais negrēkot ar domām par citām zemēm. Kurp ved manas domas, turp ved mani ceļi.. 

Es nevēlos vairs domas ietīt šaubās vai bailēs, bet baiļu vietā  ielikt pārliecību un neziņas vietā par otru, dot brīvību.

Bet visam pa virsu, nedrīkst aizmirst mīlēt tā pat arī sevi, neko nepārmetot, ļaujot būt, kas paši esam, pieņemot sevi un mīlēt bez nosacījumiem. Dzīvot apdomīgi un ar sirdi. Ļauties mīlestībai.

Tāpēc ne par velti saka, ka ”īstā mīlestībā baiļu nav”, jo ne jau bailes ir zīme par to, cik patiesa mīlestība, bet gan bailes ir kā šķērslis pie patiesas mīlestības. No tā nav jābaidās, nav jābaidās ne no kā, pat ja tas skan tik viegli, es ceru, ka vienmēr spēšu tik viegli ko tādu teikt!

 

Milestība

Mīlestību kontrolēt nevajag, vai nu tā ir vai nav. Ja mīlestību sāk kontrolēt, tā vairs nav bezgalīga, jo mīlestība ir bezgalīga, bet kontrolēt var tikai to kam ir rāmji.

Neuzlikt nekādus pieprasījumus un vajadzības, ļaut otram būt tādam, kāds viņš vēlas būt. Neraudāt, kad otrs rīkojas kā rīkojas, jo arī mēs pasi rīkojamies kā rīkojamies. Un cik noderīgi mums lielas pašiem, ja kāds raudātu mūsu dēļ, par to, ko darām, ja darām to kā mākam.

Nepieķerties, izjust mīlestību kāda tā ir, nevis gaidīt speciālas formas, sargāt to un novērtēt.

Negaidit, kad notiks brīnums, jo gaidot uz brīnumu var brīnumu palaist garam.

Es gribu, man vajag, vajadzētu – tie visi ir lieki mīlestībā, jo pašu spējam mīlēt tik cik mūsos pašos, ja mums ko vajag no otra vēl, tad mūsos kaut  kā pašos nav.

Es mēģinu izspiest no otra, bet aizmirstu, ka speižu no sevis

Mīlēt, neko negaidot pretīm, bez aprēķina, bez analizešanas un mērīšanas.

Vai es to spētu?

Es sirdī gaidu patiesu mīlestību, bet baroju to ar pašpietiekamību no citiem un mērīšanu, es nevis atrodu mīlestību, bet aizeju no tās šādā veidā. 

Es vēlos mīlēt ar beznosacījumiem, es vēlos atvērt savu sirdi un iemācīties, ko pasaule man māca un kā māca mīlēt.

Es gribu mīlēt patiesi un patiesi iegūt mīlestību pretī, bet es saņemšu mīlestību tikai tad, kad došu, neko pretim negaidot!!!

Kad palaiž, tā atnāk, kad tur, tā aiziet.

Tas viss par to, ka mācos mīlēt otru, lai piepildītu savu vēlmi – mīlēt patiesi. Ir tik daudz kļūdainu uzskatu par to ka vajag, kā pareizi, tad cilvēks apsitas un svarīgākais ir saprast krišanas iemeslu.

Es no otra sagaidu to, ko uzceļu savās fantāzijās, bet sevi atstāju kāda esmu.. Patiesība man otrs jāpieņem kāds tas ir un pašai jātiecas pēc attīstības,

Ka ari ir jābeidz mērīt lietas, kuras nav jāmēra, jābeidz noteikt vērtību lietām, kurām vērtības nemaz nav. Kurām vērtība ir nenosakāma, bet nosakot tai vērību,  tā izpaužas vērtības cenā un nekad nespēj būt pilnība.

Un vēl kas, neko otram nevar uzspiest, jo kas uzspiests, tas nekad nerealizējas. Nav ilgstošs, tas vienkārši nedarbojās. Pieprasot otram mīlēt pazūd burvība mīlēt patiesi. Jo mazāk mēs pieprasām no otra, jo lielāka vēlme ir dot, jo cilvēkam ir jādot un ikviens vēlas dot sevi patiesi, bez savtīguma, ka tiek izmantot cilvēks, lai apmierinātu savas vajadzības, bet gan sevi dot – lai priecātos par to, kas ir.

Par mani un šo blogu!

Man ir grūti iedomāties dzīvi, kura nebūtu priecīga un piepildīta, varbūt tāpēc, ka līdz ko dzīve parādās ne tik labas situācijas, es sāku ķerties pie darba! – Es neļauju sliktajām lietām sevi samaitāt vai ļauties tai plūsmai, es to uztveru kā zīmi, ka kaut kas ir jādara lietas labā. Es saprotu, ka ja neko nedarīšu lietas labā vai padošos, nekas labs nesanāks un iespējams pateicoties tam, ka uz šādām lietām reaģēju savlaicīgi, dzīvi izdodas saglabāt līdzsvarā.

Man ir vairākas metodes gan kā rīkoties tad, kad viss nav kā vajadzētu un ir metodes, kas palīdz piemest malku labajām lietām manā dzīvē, protams, ne vienmēr viss sanāk 100% un par to es tikai priecājos, jo tas dod man spēku pacensties vēl labāk un turpināt savu ceļu. Šīs metodes varēs pamanīt manos turpmākajos rakstos. Mani raksti nebūs kā pamācības grāmata, tie būs kā stāsti no manas dzīves, kuros varēs redzēt kā darbojas dzīves gudrības, ko es dēvēju par ”dzīves dimantiem”’.

Protams, ir tā, ka citreiz viena pamācība der visiem, bet otra tikai vienam, mana lielākā mācība no dzīves ir tāda, ka nevar otra sniegto gudrību uztvert kā absolūtu patiesību priekš sevis, ir jāpaņem šis ”dzīves dimants” un jāizmēģina savā dzīvē un jāpaskatās no malas, vai tas strādā, bet citreiz vajag laiku, lai ”dzīves dimants’ sāktu darboties dzīvē, tāpēc nevajag atmest ar roku, ja viss nesanāk uzreiz, jo šajā pasaulē visam vajag laiku! Viss, ko es ar to vēlējos teikt ir tas, ka visi dimantus mēs nevaram atrast pie viena cilvēka, tie ir jāmeklē un jāizsijā sev vismīļākie!

Tāpēc, ja kādam patīk šis viss, tad droši varat sekot un lasīt manus rakstus, bet ja nesaista šie raksti, tad var droši meklēt to, kas katram tuvāks.

🙂

Bez nosaukuma